Kārlis Andersons

1844 - 1912

11.aprīlī plkst. 7 un 40 min. vakarā miris, apbedīts 17.aprīlī. Kārlis Andersons, fotogrāfs. Dzimis Nēķena muižā, 67 gadus vecs, precējies. Nāves cēlonis – art.scler.

LVVA, 235.f., 15.apr., 676.lieta, 82.lp. (Cēsu pilsētas vācu ev.-lut. draudzes 1912.g. mirušo reģistrs, Nr.10)

Tālis Pumpuriņš "Kārlis Andersons: no skolotāja un kordiriģenta līdz pirmajam diplomētajam latviešu fotogrāfam"

Liesma, Valmierietis, 25.05.2022, 29.06.2022

PIRMAIS PROFESIONĀLAIS CĒSU FOTOGRĀFS KĀRLIS ANDERSONS Šogad aprit simts gadu kopš pirmā profesionālā fotogrāfa Kārļa Andersona (1844.–1912.) nāves. Viņa atdusas vieta Vācu kapos pamazām aizaug ar zāli, bet veco cēsnieku albumos paretam vēl pavīd fotogrāfijas ar zīmogu “K. Anderson. Wenden’’. Izglītotais un inteliģentais fotogrāfs Cēsīs paguva nostrādāt 30 gadus un atstāt savu artavu nākotnei ar tagad izzudušiem pilsētas un tās apkārtnes skatiem, ar jaunu dāmu un vecu sievu, ar bērnu un jaunekļu, ar pilsētnieku un laucinieku portretiem, kuri stāsta par sen zudušo pasauli, kuras mierpilnais brīdis apstādināts meistara fotogrāfijās.
K. Andersons bija cilvēks, kurš visu mūžu mācījās. Varbūt šī dziņa bija no skolotāja Jāņa Cimzes ceļamaizē ieliktā. Pēc Vidzemes skolotāju semināru beigšanas (1868.g.) Cimze savam audzēknim raksta: “Katrs sākums ir mazs. Kas negrib sākt no mazuma, nekad nekļūs liels” Un Andersons sāk no mazuma – kā draudzes skolas pārzinis Kokmuižā pie Valmieras, izpildot arī pagasta kordiriģenta vietu. Skolas pārziņa personīgajā bibliotēkā krājās izlasīto grāmatu skaits (vācu valodā) ar dažādām atzīmēm lapaspusēs, un iekšēja dziņa pēc kā jauna liek meklēt tam laikam neierastu ceļu – mācīties par “mākslas fotogrāfu”. Fotogrāfija tai laikā bija kas jauns, meistari bija tikai lielajās pilsētās, un pārsvarā cittautieši. Latviešu skolotājs pēc desmit savā amatā pavadītiem darba gadiem izlēma mainīt profesiju. Pie vietējiem fotogrāfiem apguvis teorētisko un praktisko pusi, K. Andersons devās mācīties uz Vāciju. 1980. gadā viņš atgriezās dzimtenē ar Fridriha Millera fotoataljē Minhenē izdotu atestātu par apgūtajām fotogrāfa prasmēm.
Jaunajam fotogrāfam bija iecere atvērt savu fotoataljē Rīgā, Dzirnavu ielā, bet acīmredzot bija kādi iemesli, kuru dēļ viņš pārdomāja, un 1880. gada 2. Aprīlī K. Andersons Vidzemes guberņas valdībai raksta “Mans pašreizējais nolūks ir ierīkot fotoataljē Cēsu pilsētā, Vaļņu ielā, dārznieka Birnbauma nekustamā īpašuma robežās. Tā kā Cēsu dome piekrīt šim pasākumam, tad es griežos pie gaišības ar padevīgu lūgumu: dot man atļauju nodarboties ar mākslas fotogrāfijas amatu, kā arī atļaut ierīkot fotoataljē Cēsu pilsētā. Visdziļākajā cieņā un ar padevīgu lūgumu uzdot Cēsu domei neatteikt man palīdzību parakstās jūsu ķeizariskajai majestātei padevīgais K. Andersons.’’ Raksturojumu iesniegšanai pilsētas domē līdz ar laba velējumiem jaunajā darba vietā K. Andersonam sūta Valmieras draudzes mācītājs, ģenerālsuperintendants un bīskaps, viens no viens no Vidzemes skolotāju semināra dibinātājiem Ferdinands Valters. Jaunā fotoataljē adrese ir Vaļņu ielā 5. Pēc astoņiem fotogrāfa darbā pavadītiem gadiem K. Andersons Utrūpē noperk Magnusa Hellera nekustamo īpašumu Lielajā kalēju ielā. Mūra nama otrajā stāvā tiek ierīkota fotogrāfiskā ietaise ar stiklotu verandu, bet blakus atrodošās koka vienstāva ēkas dzīvokļus fotogrāfs izīrē.
Kārlis Andersons fotogrāfē. Un no fotogrāfijām vēl šodien uz mums raugās grāmatizdevējs Jānis Ozols ar saviem tipogrāfijas darbiniekiem; diriģents Miķelis Smilga ar Cēsu Viesīgās biedrības kori; Cēsu pilsētas galva Voldemārs Bērsons ar sievu un meitām, Cēsu Sieviešu ģimnāzijas dibinātāja Kristīne Apkalne un vēl un vēl pazīstamu un nezināmu seju, kaut pagājis vairāk kā simts gadu , Andersona fotogrāfijas tiek reproducētas arī tā laika arhitektūras pieminekļu gadagrāmatā, fotogrāfs piedalās dažādās izstādēs, kur viņa fotogrāfija saņem medaļas.
“Retuša fotogrāfija”, tā saucas Kārļa Andersona sarakstītā un Cēsīs Bērziņa – Zariņa tipogrāfijā iespiestā grāmata retušas mākslā. Tā ir pirmā Latviešu valodā sarakstītā grāmata par fotogrāfiju. Retušas paraugam grāmatā fotogrāfs izmantojis savu un savas sievas Natālijas portretu, bet retušas attēlu paraugu iespiešanu pasūtijis Fotogrāfijas un gaismas iespieduma mākslas iestādei – Brāļiem Pletneriem Vācijā. Sarakste ar Pletneriem norāda uz Andersona augstajām profesionālajām prasībām: “Saņēmu parauga lapu. Tā tomēr diemžēl neatbilst manam nolūkam., t.i., kā retušas paraugs. (..) Lūdzu, paturiet prātā to, ka šie reproducētie attēli nav domāti parastām ilustrācijām, bet gan retušas paraugiem, gan tad novilkumi būs labi un atbilstoši nolūkam“ Tikai pēc vairākkārt piesūtītiem paraugiem fotogrāfs ir apmierināts ar rezultātu. Laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” 1911. gada martā lasāms “Retuša fotogrāfijā” no fotogrāfa K. Andersona Cēsīs, ar parauga fotogrāfijām, vienīgā latviešu valodā. Vairumā pie Bērziņa un Zariņa Cēsīs. Dabūjama pie autora un lielākas grāmatu tirgotavās”.
Fotogrāfa būtību raksturo viņa grāmatā teiktais: “Vajag tik ar apdomu un prātu labi darbā ievingrināties, tā tehnikas, kā arī mākslas ziņā; pirmo sasniedz ar uzticīgu strādāšanu; otru caur patiesu mākslas darbu pastāvīgu apskatīšanu un novērošanu. – Ja tādā ceļā tehniskā veiklība un mākslas sajūta būs pietiekama mērā attīstītas un stiprinātas, tad var cerēt uz labiem darba panākumiem.”
Kārlis Andersons daudz lasa, viņa bibliotēkā ir gan vācu un krievu klasiķi (Vācu valodā), gan Kronvaldu Ata “Tautiskie centieni”, gan vēlāk – “Latvju Dainas”, viņš ir arī Cēsu Latviešu labdarības biedrības biedrs un kora diriģents. Sešdesmit divu gadu vecumā Kārlis Andersons salaulājas ar Natāliju Grūbi no pārtikušas Drabešu pagasta saimnieka ģimenes, viņai ir trīsdesmit seši gadi un Cēsis pieder modes preču veikaliņš. 1911. gadā piedzimst dēls Kārlis Aleksandrs, diemžēl pēc gada fotogrāfs Kārlis Andersons aiziet mūžībā, neredzēdams savu dēlu uzaugam. Natālija Andersone paliek viena ar mazo Kārlīti, tukšo fotodarbnīcu un mājīpašumiem, kuriem nepārtraukti vajadzīgi dažādi remonti un līdzekļi saimniecības uzturēšanai. Un te jau sākās cits stāsts, stāsts par neatlaidīgu sievieti, šodien teiktu – firmas īpašnieci – Natāliju Andersoni. (Jau 1909. gadā, iespējams, veselības pasliktināšanās dēļ, Andersons savu fotoataljē līdz ar iekārtām izīrē fotogrāfam Gotlībam Matīsam, paturēdams savu nosaukumu: “K. Andersona fotogrāfija Cēsis” vai “Firma K. Andersons”, tikai pēc tam seko darbnīcas īrētāja fotogrāfa vārds.) Pēc vīra nāves Natālija turpināja fotoataljē izīrēšanu dažādiem fotogrāfiem, līdz pat pēdējam tā pastāvēšanas brīdim paturot K. Andersona fotogrāfijas vārdu. Visilgāk Andersona fotogrāfijā strādājis Pēteris Paukšēns, pēc viņa fotoataljē īrnieki mainās viens pēc otra. Biežā fotogrāfu maiņa vairs nenodrošina atraitnei pastāvīgus ienākumus, pieaugusi arī savstarpējā konkurence fotogrāfu vidū, un Natālija pieņem lēmumu fotogrāfijas firmu likvidēt un darbnīcu pārbūvēt par īrējamiem dzīvokļiem. Pārbūve notiek 1937. gadā.
Kārlis Aleksandrs absolvē Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti, bet Natālija mierinājumu rod baznīcas dzīvē – viņa ir aktīva Cēsu pilsētas ev. Luteriskās draudzes locekle, sekretāre un dāmu komitejas priekšsēdētāja.
Dzīvi izmainīja otrais pasaules karš. Jaunā – padomju – vara īpašumu nacionalizē, Natālija kļūst īrniece pati savā mājā. Kārlis Aleksandrs kara beigās dodas emigrācijā, pirms tam salaulājies ar tuberkulozes slimu meiteni, kuru atved uz Cēsīm un atstāj mātes ziņā. Meitenes veselība strauji pasliktinās, drīz vien Natālija viņu gulda blakus savam vīram Vācu kapos, kur pēcāk atdusas arī pati. Par Kārļa Aleksandra gaitām emigrācijā ziņu nav. Pēc kara gan viņš mātei rakstījis vēstules, bet līdz ar Natāliju ziņas par Kārli Aleksandru aizgājušas nebūtībā.
Tā beidzas stāsts par pirmo profesionālu Cēsu fotogrāfu, latvieti, tautskolotāju, kora diriģentu un pirmās fotogrāfijas mācību grāmatas sarakstītāju latviešu valodā – Kārli Andersonu.

Druva, Novadnieks, 25.05.2012 (M. Baķe "Pirmais profesionālais Cēsu fotogrāfs KārlisAndersons")

Sieva