Marija Paukul

1850 - 1902

14.martā mirusi, 23.martā apbedīta. Mārsnēnu muižas nomnieka sieva Marija Paukule, dzim. Vītola. Dzimusi Vijciemā, 51 gadu 9 mēnešus veca, precējusies. Nāves cēlonis – trieka (ударь)

LVVA, 235.f., 14.apr., 80.lieta, 54.lp. (Cēsu ev.-lut. vācu draudzes 1902.g. mirušo reģistrs, Nr.37)

No Cēsīm mums raksta: 28. martā š. g. Cēsu pilsētas draudzes kapos guldināja kādu nogurušu ceļinieci, pie kuras pavadīšanas pēdējā gaitā piedalījās ne vien lielākā daļa cēsnieku, bet arī labi liels pulciņš laucinieku. Šī cēsiniece bija Marija Paukul, Mārsnēnu muižas arendatora, tirgotāja J. Paukula laulātā draudzene, kuras mūžs gan nebija visai garš, tikko 51 gads, bet darba pilns un svētīgs. Priekš 30 gadiem cienījamā aizgājēja ar savu laulāto draugu laulībā iedodoties bija mums tolaiku pazīstamās pavisam paknapos, neapskaužamos saimnieku apstākļos, bet caur cītīgu darbību un rūpību tie jau pēc 10 gadu kopdzīves bija tik tālu iedzīvojušies, ka varēja norentēt Kroņa Mārsnēnu muižu, kas paliek viņu rokās līdz šim. Bez tam viņi savu dzīves darbību paplašina, nodibinot Cēsīs ievērojamu tirdzniecības namu, un uzceļot pāris paprāvas ēkas. Bez tam arī viņu famīlijas dzīvē bija redzama Dieva svētība, ka visi viņu bērni ir godam audzināti un baudījuši augstāko skolas izglītību. Tādu darbīgas dzīves svētību baudot, dārgā aizgājēja bija palīdzīga un labprātīga pret katru, kam pabalsta vajag. Tā mārsnēniešiem viņa bija tapusi kā visu māte. To ievērojot, bēru dienā bija atsteidzies liels pulks aizgājēju pēdējo reizi izvadīt, no kuriem liela daļa sekoja visu 25 verstis garo ceļa gabalu līdz Cēsīm. Pie pagasta nama bija celti no pagasta goda vārti, pie kuriem Mārsnēnu dziedātāji noskandināja divas dziesmiņas, tā teikdami savai mīļai mātei pēdējās ardievas, kuras viesmīlīgās telpās šis koris savā laikā daudzkārt atradis laipnu pajumti. Bēru braucienam Cēsīm tuvojoties, to apsveica baznīcas zvans, žēli mīlīgās skaņās to aicinādams uz pēdējo dusas vietu. Vairāki cēsnieki bija nākuši jau pretim un visa pilsētiņa norimusi kapsētas klusumā, gandrīz visi veikali slēgti. Pēdējās gaitas ceļiniece piestājās vēl pie sava nama durvīm, no kurienes atskan Cēsu Viesīgās biedrības dziedāta dziesma: "Ļaujiet man, ļaujiet man" un tad vilciens pamazām turpina savu gaitu. Kapsētas tuvumā paceļas goda vārti ar uzrakstu: "Darbs ir Tava rota", aiz kuriem nokļuvusi darbīgā, bet tagad uz visiem laikiem norimusī ceļiniece bija savā miera ostā. Kapsēta bija no ļaudīm vai pārpildīta, vietējās biedrības koris saņem to ar dziesmu, mācītājs Federa kungs tura bēru runu, mainās vēl kādas viskopīgas dziesmas un biedrības kora dziesmas, Raunas mācītājs A. Jende kungs izdara iesvētīšanas ceremoniju, nododot zemei savu tiesu, kaps sāk aizdarīties un drīzi čaklās, darbīgās nama mātes redzamā zīme ir tik kapa kopiņa, uz kuras tiek nolikti daudz, daudz krāšņu vainagu, no Mārsnēnu pagasta saimniecēm un saimniekiem, Cēsu Viesīgās Biedrības un tās dāmu komitejas, saimes bērniem, viņas piederīgiem, radiem, draugiem u. d. c. Pavadītāju pulks sāka pamazām izklīst, novēlēdami aizgājējai saldu dusu. Vieglas smiltis, darbīgā censone!

Baltijas Vēstnesis, 28.03.1902

Vīrs